Vakar simply atrubíjos. Tā ka nevienam ne ar labu nakti, ne ar paskaidrojumiem vnk ņur ņur sega, spilvens un ejiet dirst man labi, zzzz. Acis jau pus 6 no rīta atvēru, bet nu grēks nepagulēt vēl.

nevaru, nevaru, nevaru! Stresoju, jo viss tikai dēļ tā, ka man riebjas komunicēt pa telefonu.
UN vispār runāt balsī.

Nocīnījos tikko par sevi. Kamēr papīri gan nav sakārtoti, viss vēl tā gaisā liekas, bet mutiski apstiprinājumi saņemti.
Tālāk lai ''galvas'' savā starpā runā.

Bet ir, ir labi. Jādomā, ka ne velti tiek piespēlētas šādas mazas aizķeršanās.
Bez maz vai apreibu no excitement.

Mācos ilgtermiņā domāt pozitīvi un beigt sevi gremdēt ar visādiem ''a, ja nu'' ;'' varbūt'' , izvairos vārdiem priekšā likt ''ne'' un tādas figņas.
Tā, ka pilnīgi cenšas man smadzenes aizbāzt ar saldējumu, lai aizsalst negatīvisma štekeri.