31. augusts aizvadīts godam. Padzīvojos pie jūras. Bet tā kā mans banālums izpaužas anāli un romantisms nav sacukuroti salds, tad man ir jāatrod smiltīs vagīna vai jāuzzīmē ar spalvu kaķis ''Mau..'' - ka.
Satikti veci un jauni forši cilvēki. Tā ka sēdi pie tējas krūzes, blenz uz trofej-ragiem pie sienām un brīžiem nav ko teikt un varbūt pat nevajag, jo aina bija idilliska. Nevajag to bojāt reizēm ar savu pretīgo muti. Suns apsēžas uz kājas un sargā, kaķis nāk dauzīties, vismaz zvēriem esmu patīkams personāžs. Noķēru to foršo sajūtu. Noķēru to, kā varbūt pat gribētos. Iespējams pat tai filmai bija jāpārtrūkst tieši tajā mirklī. Savādāka bezfilma iestājās. ;]
Bet atkal, atkal es neprotu izrādīt to, cik daudz man tādi sīkumi nozīmē, vai to, ka vispār tie tiek ievēroti. Ir, ir man. Redzu un jūtu :]
Vasara ir beigusies. Šorīt tumšs un nesaproti, jāceļas vai tomēr vēl var gulēt.
Pamosties atkal pelēkā ikdienā, bet vismaz ne savās mājās. Tad tā sajūta atnāk ar nokavēšanos.

Nekas, ir saseivots. vārds hispters un I. balss joprojām man atbalsojas. :]

Un kā vienmēr - pēc labo dienu paģiras. Besis ir klāt. Neziņa kā jūtos, ko darīt.
Grūti būt man.

Bet es atteicos. Atteicos no jebkā alkoholiska. Savādāk jāarstējas.
Gribas ticēt, ka var būt arī savādāk.

Un ja šitāds esmu uz laika apstākļu rēķina, tad nu gan jāsaka vārgulis/mīkstais un visādā ziņā puņķu lupata.

Psc, itunes mani tikko izglāba noignorējot depresīvo playlisti. Aptuveni ''losis esi?! Ko tu te tagad klausies!'' Un pārmet uz kaut ko pilnīgi citu.
Vot. Varbūt God hates me, bet mūzika noteikti nē.