Ārā superīgs. Negribējās iet mājās it nemaz. Izgāju slapjiem matiem, var atļauties, silts vakariņš. Jābauda, jo tā vien liekas, ka ilgi šitas nebūs.
Pastaigu vēl patīkamāku darīja sarunas. Viss ir tik vienkārši patiesībā. Tepat, deguna priekšā.
Un ir pilnīgs ķiņķēziņģīmis ^_^

Cik daudz var just, ja vien neļauj, lai tevi aprij melnas, alkatīgas acis.

Sāku štukot. A ja nu ne bez iemesla te tāds šķidrāks kļūst man pagalmā. Ja nu savu šeit esmu paveicis un ir laiks aizvērties. Es nesaku, ka atsakos no rakstīšanas pa visam. Bet ja nu ir laiks mesties uz nopietnākiem medību laukiem. Ja nu.. ja nu .. varbūt tā .. varbūt šitā ..
Mazs čujs iekšā sēž, ka tā vajag.

Es zinu, ka daudz kas mainītos. Bet kā vienmēr, man jau grūti aiziet no ierastā, pierastā, iesēdētā. vecais dīvāns mīļāks par jauno and so on.
Un cibas dievs, tak. Kur bez viņa!

Naktstauriņi nosvilina savus spārnus pie iedegtas spuldzes un krīt miruši man uz galvas.

Kretīniskais mīļumiņš ir pamodies. Mostos ar ''zini, kuce, kā tas ir, kad tev viss ir? nezini? Es gan zinu.'' Wraha! Kā teiktu D. Dreimans.
Vētraina nakts, vētraina vasara, vētraina dzīve.

Tornado, bļe.

Aukstu dušu, stat, pronto! Bet ārā gulēt ir zaibis labi. Viss uzreiz rozā un pūkains. + workouts šodien ar svaigā gaisā. Tagad gan pusdienas un dušiņš.
Un jā, nolīst ēnā un palasīt grāmatu arī tā ir svēta lieta.

Atgriežas vecais es. Miega lācis , grāmatu frīks un nahuj nekur neiešu, jo atradīšu jebkādu trulu iemeslu kāpēc nekustēties.
Šodien sazinājos ar savu Veco ''vēstuliski''.
Vecais: 8-)
Es: Wazaa!!
Vecais: Cepies?
Es: cepos dārzā, tagad mājās. Pusdienas un auksta duša.
Vecais: Dzeru alu, skatos Tv un ārā nelienu.
Es: Pareizi.