Pasākums godam. 4. reizi jau notiek LV un 4. reizi arī atradām labākās zāles pret migrēnu. Džeki mauc, troksnis tāds, ka savas domas nedzirdi. Un labi, ka tā. Ja neesi dabūjis sejā, acīs, aiz krāgas, aiz biksēm dubļus un atbrauc mājās tīrs, tad tu neesi bijis tur.
Iebraucām, nospotojām vāģi un atradām jau draudzīgu igauņu ''kaimiņu'' - Ahoi, Latvia! Apmainījāmies sveicieniem un devāmies iečekoties.
Visu divu dienu garumā nezinu ar ko biju izpelnījies cilvēku acu skatienus. Vai nu būs paklīdis motokrosa elitē kāds skarbāks vārds vai otrādi, vai vispār man vnk sūds pie pieres bij pielipis, ej nu sazin, bet mierā nelikās. Protams, ka skatos uz puikām ar skaudību un gribās to visu atpakaļ. Varbūt pat sanāks, ja mazāk tiks runāts, bet darīts vairāk.
Letiņu puikam nepaveicās. Redzējam smago kritienu. Mugurkaula trauma, galvas trauma un rezultātā sezona beigusies. Nejutu, ka tas būtu ētiski fočēt negadījumu, lai gan skats bij nopietns, bez asinīm neiztikt.
Labi, bet ne par to ir viss motokross. Bez kritieniem neiztikt. To bija daudz. Ne tikai meistarība, bet elementāra tehnika vai laika apstākļi nofeilo un rezultāts ir tāds kāds tas ir. Idzīvošanas spēle.
Divas dienas pēc kārtas, viena gonka, otra gonka, pagulēts mašīnā, lai ietu uz brokastīm, kas ir - nākošās gonkas. Modinātājs? Džeku treniņbrauciens jau pus 9 no rīta.
Kroče, it was a blast! Un kas zin, šogad varbūt augustā jāiet paturēt līdzi mūsu blaķenu puikām.