Es dievinu to bezrūpību, kas tur ir. Kas pārņem Tevi līdzko šķērso tās mājas pagalmu. Pat ātrāk .. līnija, kas šķir asfaltu no zemes ceļa.
Zāle zaļāka, debesis zilākas, negaiss smaržo pēc negaisa un met virpuļu mākoņus, kuros dullie mani metas apdzīt uz kvadracikla. A to veikals izrādījās ciet. Histeriski smiekli, lietus sitas sejā, bet adrenalīns noķerts un labi, ka ātrumkārba nokauta pie pašām mājām.
Nākošajā dienā visi sēž ap spēkratu, strēbj aliņus un štuko, kur problēma. Skats pa rubli vnk.
Sametāmies lielajā ķirsī kā strazdi bez spārniem un ''nolocijām'' ogas.

Naktī vienīgais pamanījos sadzirdēt negaisu un aizvērt jumta logu. Labi, ka tā. Līst un būkšķ pret jumtu, a galīgi pohuj, normāli ieaijā. Dievinu negaisu naktī un čučēt bēniņos. Un aiz loga fočē. Pasaka.

Nocepos, izsvīdu sārņus no sevis spēlējot frisbiju, tā vien gribas domāt, ka attīrījos pa pilno.