Vēlāk jau ceļā pavadīja mazliet skumji spīdoša saule. Atkal rāmis. Te var nosmakt. Te nav gaisa. Arī morāli.
Bet svētki aizvadīti godam. Dejoju, laikam esot dziedājis, bet es teiktu, ka tā bija vārnas klaigāšana agonijā. Veros ugunskurā, cepu nosperto nākamajam rītam domāto gaļu uz iesma un domāju par būtisko. Aust rīts.
Puto un līst alus. Aizlīst aiz krāgas. Dziesmas, smaidi un lekšana pāri ugunskuram nerimst.
Nakts tā arī ne mirkli nepienāca.

Attapos sēžot pļavā un pinot margrietiņu vainagu. Kaķim derēja.
Šajā gadsimtā papardes vairs nezied. Papardes ziedēja kādreiz. Bija skaisti laiki. Es atkārtoju - bija.

Apēsts svētkos daudz. liekas 3 dienas varēšu to visu dirst ārā. Bet fizisko aktivitāšu arī bija daudz. Teiksim es esmu frisbija čempions.

Divas dienas puika bija atstāts mājās savā vaļā. Tad nu bija arī izpaudies pa pilnu programmu. Mīnas visos kaktos.
Bet ar tādu piesardzību jau arī vēru durvis vaļā. Vismaz skaidrs, ka badā nebija.

Esmu palicis pārāk manāms. Bet kā jau zināms pārmaiņas mani tracina. Un atteikties no tā, ko iespējams daru vislabāk būtu muļķīgi. Vēl jo vairāk kaut kāda ārpusēja spiediena dēļ.
Debesis nekrīt, bet ir tādi kuriem patīk staigāt apkārt un kladzināt to , ka tas tā varētu būt kādu dienu. Varianti ir divi. Pievienoties tiem, kas kladzina. Vai ieņemt savu, daudz saprātīgāku skatījumu par debesīs esošo stāvokli, tādā veidā pasaudzējot savu nervus. Bet tas protams prasa drosmi un ļoti daudz ticības.

Tītars garšīgs, jasmīns smaržīgs.. celtniecības putas ugunskurā sprāgušas, jo neviens jau tā īsti līdz galam neizaug to bērnu sevī.
Tikai žēl, ka vectēva rīmes neviena nav aizķērusies. Talanta daudz, ka to nodzert pat nesanāk.