Vāks, ārā nulle, bet es tak nezinu kā vairs pie šitādiem grādiem ir jāģērbjas. Un paļubomu dienā iesils +17C.
Besij.

Atsitu galvu pret eksponatu skapiiti gaiteni. Pats labakais, ka pasniedzeejs: 'uzmaniigaak..' Es: 'nabaga skapiitis vai ne?' shis: 'nu ja' Es: 'aa, aha ..'

Šodiena pirmdienas garā.
- ko meditējam?
- es ēdu. ..Jau visu dienu.
Jā, tā arī bija. Es izdarīju kaut ko un tad turpināju no 9:30 līdz 13:00 ēst. Lēnām, gremot kā govs. Man bija vajadzīga nagu laka. Tālu bija jāmeklē. Tagad vajadzētu ātri pagulēt līdz hokeja sākumam. Nezinu, vai vēl izdosies.

Un tur es Viņu atkal ieraudzīju. Viss kā palēlinātā filmā pārzibēja pār acīm. Tie nav bijuši ne 5, ne 8 gadi, kāpēc ir tā?
Bail domāt, ja būtu citādāk.

Man palika dīvaini ap dūšu. Es izmainījos aptuveni sekundes simtdaļas laikā. Es pieļauju, ka vienkārši ir cilvēki, kas bring out the best of you un pārsteidz tevi pašu, līdz ar to, tu kļūsti kā bez prāta. Un tas laika limits nav no svara. Tas notiek organiski. Tev patīk tas, kāds tu esi ar to konkrēto cilvēku. Un te ir tā otra puse. Tava otra puse. Jo viņa atklājas caur to otru. Un līdz ko tā vairs nav, tu saproti, ka tev kaut kas ir atraukts. Kāds loceklis. Tā biji apradis, ka nu atkal jūties kropls.
Tu atkal paliec ar ''what if''.
What if there is nothing left for me.

Jāiedzer tēja. Jānomazgā no sevis tas, kas iespējams šobrīd uzsēdies uz manis. Jāsapurinās, jo darīt ir daudz ko, un nav laika krāmēties ar to, ka nevienam jau nepatīk būt viegli ievainojamam.

Laikam pagurdináju sevi pamatígi ar visu slíkšanu pagātnē. Es gribu pagulēt tagad tās divminūtes. Sakārtot kaut ko. Pārbīdīt mēbeles. Noslaucīt putekļus no plauktiem. .
Bet es neprotu. Tik daudz vēl ko mācīties. Izkopt sevi. Un vienalga cilvēkmūžs tam ir par īsu.