Puncis dusmojas uz mani šodien par aizvadītajiem svētkiem. Līdz koledžai tiku un tikpat ātri notinos. Švaki ap dūšu. Nesaprotu vai man tagad būtu kaut kas jāieēd vai labāk nē.. Prasās saritināties kamolā un vienkārši aizmigt. Varbūt tā arī jādara.

Visu darbalaiku esmu nogulējis. Protams, ka vainas apziņa moka, darba daudz kā vienmēr, bet man sūdīgi, ta vēl, ta vēl kaut kas. Jāiet meklēt pusdien/vakariņas.
Aiz sienas kaimiņu bērni brēc tā, it kā viņiem ādu vilktu pār acīm.

- Es braucu pie Tevis. Tā lai pēc pusstundas Tu būtu uz vietas.
- Es ēdu pie mammas.
- O, nosper man ar kaut ko rijamu!

Palaidu prom savu I. Tiku pie lineála ar tekstu ''love kills'' un daudz skeletgalviņām. Tā arī nepateica, kur sazagās tos metamos kauliņus tik daudz.
Vēlāk mamma Zvana un prasa vai es pabaroju I. . hah!
Kā vienmēr iesmējām, par šo un to, visu ko. Un kā jau priekš smart ones, mums viss ar humoru. Pat tur, kur cits asaru bērtu.
Patika viņas atstāts no darba:
Zēni no banketa atveduši trauku kastes. Dāmas no iekšpuses dzird, ka kaut kas smagi saplīst. Metas pie loga un redz, ka uz asfalta guļ 3 kastes saplēstu trauku. Pie lauskām divi nelaimīgi puiši skatās, skatās, un skatās... uz terases apmeklētaji skatās, un skatās .. un dāmas no augšēja loga izbāzušas galvas kā vistas no lakts skatās un skatās.. līdz kādas meitenes balss kliedē dramatisko klusumu:
- Lauri? Balzāmiņu negribi? .. Tu vari uznākt.

Kā es smējos!

Kúkas ledusskapí, kúkas véderá, kúkas uz sejas..