Vienígais, kas liecina par to, ka šodien ir sestdiena, ir transporta saraksts, kas atšķiras no manām usual darba dienām.
Bet vispār nice, tā pāris stundās vakarā savervēt sev meiču, kas ir pedante un palīdzēs dzīvoklīti izšrubīt, lai te var ierasties nākošā meiča.
Tā pati, kura gandrīz pieturā man uzleca pičpaunā. Viss sākās ar to, ka man nelika mieru tas redzētais feiss..
Bet bļe dirsā negribas strādāt šodien. Es jau iztēlojos kāvelku kājas pa grīdu un nekas neiet uz priekšu.

NU, un uz ko velkt tas, ka jau no paša ríta ''we should be lovers, we can't be friends'' múzika bliež pa ausīm. Tas ir tāpat kā Elsbergu nejauši uzšķirt un lasīt par sevi.

Šodien tikai uz alus un cigarešu dūmiem. Sen gaidīju to mirkli - es, vēl kāds, balkons, sūcam aliņu un pīpojam absolūtā čillā. Ar Ievu ir viegli. Es pat teiktu, ātri un nesāpīgi. Vienkārši ir cilvēki ar kuriem kontakts aiziet momentā, jo viņi neko netēlo no sevis, negaida, vnk ir at the moment. Gandrīz vai gribējās lekt līdzi un braukt copēt, kad šās rada kājas pavēra mašīnas durvis un teica ''vai tad līdzi nebraukšu?'' heh.
Katrā ziņā pozitīvs vakars uz absolūti neproduktīvo praksi atskatoties un kuriozu atstāšanu aiz sevis.
Bet jā, nakts gara. Māja jāuzkopj. Neliku nevienu pie darba, tas tak būtu absolūti muļķīgi.

Most people think life sucks and then you die. Not me. I beg to differ. I think life sucks, then you get cancer, then your dog dies, your wife leaves you, the cancer goes into remission, you get a new dog, you get remarried, you owe ten million dollars in medical bills, but you work hard for thirty five years and you pay it back and then, one day, you have a massive stroke, your whole right side is paralyzed, you have to limp along the streets and speak out of the left side of your mouth and drool, but you go into rehabilitation and regain the power to walk and the power to talk and then, one day, you step off a curb at 67th Street and BAM!, you get hit by a city bus and then you die ... maybe.