Ir brūces, kas nedzīst ar laiku. Tā vietā, viņas sāk sāpēt atkal pareizajos laika apstākļos. Ja tā notiek, zemapziņā mēs iedziļināmies sevī, pārāk jūtīgi reaģējot sāpīgā veidā pilnīgi bez redzama iemesla, un tā mēs paši kļūstam īpaši kaitīgi, bez faktiskas vēlēšanās, beigu galā sāpinot citus.
Šodien radikāla sevis pārvērtēšana, rīt jau sāpju izrunāšana. Ķip. Bet man tam nav laika. Tāpēc varbūt lai paliek kā ir. Robot-stāvoklis, dzīvošana sev, izolācija. Nav jau tā, ka nebūtu tur bijis. Tāpēc nevajadzētu būt tik grūti. Kaut kādi mērķi jau vēl ir. Let's not fuck up what's left of me.
Jāizbrauc kaut kur. Nav ko mājās trīt.
- viņš tiešām ir maziņš.
- kas ir maziņš? .. ā, nu tas tak galīgi metrs divpadsmit.
Tad atkārtoti sanāca šamējam uzksriet virsū pielaikošanas kabīnēs. Ar kaut kādu čiksīti, kas uzvedās kā eksperte un viņa personīgā stiliste. Pauda savu viedokli un nabagam īsti neļāva saprast, ko viņš vēlas. Tikmēr mēs zviedzam par manis izvēlētajām biksēm kabīnē, jo es izskatījos pēc diega bikša. Kāds kurš paķēris istabas biedra pēdējās un vienīgās bikses. Laikam uzvedāmies skaļi, jo eksperte apklusa.
Rezultātā, atbraucu mājās, uzvelku maisiņu saturu un saprotu, ka izskatos pēc hipstera.
..The colour red will be very lucky for you next week.
Tad jau bikses man tieši laikā. Un kāds jau paspēja arī noskaust. Šodien esmu radikāls.