bet kāpēc ir sajūta, ka es palīdzu un reizē arī maksāju. Es gan ticu, ka tā nav, tas droši vien ir tikai tāpēc, ka esmu nedaudz sapisies sevī un līdz ar to skats uz dzīvi, lietām sagrozījies.
Un jā, galu galā tajā momentā ir baigi fucking labi un I just don't give a damn. Šeku reku vakar uzpeldēja randiņš. Es tiku kadrā ar holandieti. Jā, pizģets notikums, ka man tas tagad ir jādokumentē. Bet ne jau tas ir tas svarīgākais. Man it kā besij sēde't pie viena galdiņa, skatīties kā čubinās, rubinās, bet tu tur esi totally lieks. Tā varbūt bija, bet man neviens tā nelika justies.
Tiku vakar pie '99 frankiem'. Kaut kā visu laiku mēģināju izvairīties no tās grāmatas, kāda huja pēc , nezinu. Tas tak ir Frederiks, pie dirsas par ko viņš raksta, būs baudāmi tāpat.
Iedodu vakariņas. Un tad es Viņu pacienāju ar saldējumu. Uzdāvinu dāvanu. Un ir labi. At that moment I just don't give a damn.
Tāpēc, ka man degunā ir riņķis.

Un es joprojām baidos rakstīt savu gada kopsavilkumu. But then again palasot šo:
Nav bijis vēl neviens tāds gads Kas tikai laimi nestu No bēdām, rūpēm sargātu Un laimes kalnā vestu Bet laimīgs tas, kas smaidot prot, Ņemt pretī to, ko dzīve dod!



Zaķis ir bijis bezkaunīgs, sāpīgs, reibinošs un vispār visādi citādi licis saprast, ka esmu dzīvs.

Tātad mazliet paspēlējies ar adatu un tinti, radījis cūkai uz dupša sirdi ar spārniem un stūrītī uzrakstu ''love'', tagad mēģināšu ar trešo piegājienu skatīties Warrior. Nē es jūtu filma ir laba, bet visādu apstākļu dēļ nācās pauzēt.