Ieslīgām pārdomās. A kā tad tas ir, ja esi kādā baigi saķēries nu tā, ka tev ir tas lielais WOW ikreiz kā ieraugi, kaut tikai tā otra cilvēka vārdu telefonā, jo tev zvana vai ir atnākusi sms. Tas Wow, kura dēļ tu esi spējīgs darīt lietas, ko nekad nedarītu. Tas kuru satiekot atkal un atkal tu skrien pretī atplestām rokām. Nu kā tas ir, ka ir lielais Wow, bet kopā būt nevarat. Kur tad ir jēga? Un ja nu tu netiec pāri tam? Labi tu atrodi to otru cilvēku, tu iemīli, un tev ir tā stabilā mīlestības sajūta, bet pēc 10 gadiem tu satiec lielo Wow un nekas nav mainījies. Joprojām kājas ļodzās tā cilvēka priekšā, tu svīsti un visādi citādi paliec nedaudz ''mīksts''. Kāpēc samierināties ar mazumiņu? Vai tad nesanāk ka tā arī tu nodzīvo savu dzīvi īsti nejusdamies piepildīts? Tas ir kā Jaguar vietā dabūt Audi.
No gruzona ar L. pārgājām uz smiekliem gaudojot ''All by myself''. Like always.
