bezcerīga situācija. Ne man gribas atkal gadu aizvadīt braukājot un tērēt stundas no savas dzīves, kratoties dzelzs kastē, kas ir uz izjukšanas robežas, ne pritonā gadu dzīvot. Ko darīt, nezinu. Domāt par to, ka citur pasaulē cilvēkradījumi uz zemes guļ un mazgājas lietus atstātās peļķēs un nebūtu nemaz tik slikti katru reizi brokastot virtuvē, kurā mīt pelējums?

Kā man riebjas šis dzīves posms, kad esi ne šur , ne tur un iesākt principā nevar neko ar to, kas tev ir, jo HA! nav nekā.

kāpēc joprojām visi uzskata, ka es neesmu tur, kur man jābūt un nedaru to, kas man būtu jādara?
Tajā pašā laikā nav tā, ka es viņiem nepiekrītu.

Nr1.: ''tagad tev ir jāatrod sava vieta''
Nr2.: ''es tevi redzu kā ****, aizej pie viņas''
Nr3.: ''pf, mācies mācīšanās pēc.,''

labi, visi šodien ir anormāli nerunīgi un pārņemti ar sevi.