Nestandarts
26 Jūlijs 2011 @ 16:09
Dvēseles SPA  
Beidzot esmu pavadījis nakti pie jūras. Ūdens varēja būt siltāks, bet tas tāpat mūs neatturēja. Atklāju sezonu [ jā , shame on me, jūlija beigas jau] pavasarīgi aukstā ūdenī. Sēdēju jūras vidū uz sēkļa un raku džakuzī. Uztaisījām saules pulksteni, kas rādīja nepareizi. Aizgājām līdz molam un beigās sapratām, ka noietais ceļa gabals mērāms ar veikala attālumu. [kur mēs bijām ātrāk, kad tika iztukšots pirmais vīns] Uzdūrāmies smirdīgām aļģēm.Man gandrīz deguns novīta. Daudz dziedāšanas [ mana izpildījumā ķērkšana. kaijas jau noturēja par savējo], daudz dejošanas saulrietā. Uzrāpušies uz liela akmens sēžam, dzeram vīnu, dzenam sūdu par visdažādākajām tēmām, ieturam klusuma brīžus, jo katrs aizklīst domās, kur citur, līdz atkal pieslēdzamies kopīgai dziesmai. Gulēšana divvietīgā teltī nav no tām patīkamākajām nodarbēm. Šauri, bet toties silti. Pamodos, jo ārā ducināja pērkons tālumā. Vēl pēc tam nometnieki bija netālu no telts izdomājuši uzrīkot rīta vingrošanu ar skaļiem saukļiem. Paēdis brokastis un pagaidījis kamēr nometnieki izklīst, devos skriet. Dzīvot jūras tuvumā tā ir mana īstā vieta. Ideālākas vietas man šķiet vairs nav. Ko vēl vairāk var vēlēties, kā apsēsties smiltīs, aizpīpēt, raudzīties jūrā, kamēr apkārt ir burvīga rīta migla. Mīlu to brīvības sajūtu, ko tā dod. vienīgais mīnuss, ka kaut kāds sasodīts cūka man ir iekodis rokā un tagad tā ir kā bluķis. Pa vecai metodei esmu ietinies kāpostā un ceru, ka līdz vakaram atlabšu. A to bļe ķieģeļus iet un skaldīt.