galvā skan ''skaista ir jaunība, tā nenāks vairs'' wtf.
Eju mazgāt rokas pie laistāmā. Palienu ar visu seju zem tā. - no kurienes tas ūdens nāk? - no zemes - tad jau puslīdz tīrs.. - ..te kādreiz bija svalka - o_O !
Mājās top aukstā zupa. Nom nom nom. Kamēr gaidu, mazs čiliņš pie alus glāzes un kustīgām bildītēm.
Saņēmu zvanu no USA. Tikko beidzu runāties. Bija virtuāla ekskursija un no šodienas pie manis ceļos vēstule :) Pozitīvas emocijas, tieši tas, kas man bija vajadzīgs šim vakaram. Ir biš sajūta, ka tās 24min. esmu pabijis štatos. Ekh, ko tur daudz, tādi cilvēki iedvesmo.
Izjutu skumjas. Samērā vieglas. Vairāk neko. Vai tas dabiski, vai pretdabiski - pat negribas domāt...Tā ir.
Nezin kāpēc tas notiek ar vairumu, kas pēc gadiem ilga starpbrīža atsāk kost. Nepanesama, neizturama vainas apziņa, ko var noskalot tikai uz īsu brīdi ar kārtējo graujošo devu. Dažs pakaras. Dažu ķer trieka. Sabrauc auto. Sveikā izkļūst.. Es tādus gandrīz nepazīstu. Un cenšos nedomāt, kas notiks, ja ar mani nekas tāds katastrofisks neatgadīsies. Sākt tīši un metodiski sačakarēto dzīvi no jauna? Kāda velna pēc? Ejiet ratā..