Nestandarts
24 Aprīlis 2011 @ 22:54
Mēs spēlējām kropļos.  
Pēdējā reize, kad gulēju un pamodos savās mājās bija 3diena. 4dien nācās lekt uz riteņa un vnk bēgt, 5dien atgriezies uz pāris stundām, sapratu, ka jāņem lielāks braucamais, kompānija un jālaižas ir vēl tālāk. 3 dienu laikā esmu paspējis mainīt izskatu, hektorizēties un padarīt sevi par tizleni telefona kameras priekšā, 6stundas pohains cept šasliku, noskatīties, kā šņabis aiztek un citi pagūst iekrist puķupodos, paspēlēt kārtis ar tām pašām šņabja galvām un ''es pabiju dārzā'' cilvēkiem.
Kad pālī šņabja galvas pieskārās beigtā kāmja Rozīņa tēmai, kas izdarīja pašnāvību nolecot no balkona:
M - Rozīnis neko nesasniedza savā dzīvē.
Heiš - Viņš sasniedza zemi..

 
 
trokšņi: Evil Nine - Restless
 
 
Nestandarts
24 Aprīlis 2011 @ 23:15
tas jau izklausās pēc manas 4dienas -  
Kaut arī iekšēji vēlēsies piedzīvot kaut ko jaunu un satraucošu, uzvarēs pienākuma apziņa un apzinīgums attiecībā pret ģimenes locekļiem vai vecākiem. Nu, nedzīvojam mēs vieni šajā pasaulē.