Es vienkārši stāvēju un gatavojos teikt ''nu'', bet viņa spēra soli uz priekšu un ieslidināja man mutē mēli. Sākumā es nodomāju, ka sieviete vienkārši paklupusi un kā refleksu izbāzusi mēli. Bet pēc līdzsvara atgūšanas viņai taču vajadzēja savaldīt to mēli, vai ne?
Bet tā nenotika. Tas pilnīgi noteikti bija skūpsts. Gluži kā filmā. Ar mani tā parasti nenotiek. Sākumā biju pārāk apstulbis, lai atbildētu, un pēc tam sapratu, cik ļoti man trūkst prakses. Ar mani tā sen nebija noticis, laikam kopš Ramzesa III laikiem, tādēļ īsti nesapratu, ko iesākt.
Sāra garšoja pēc zobu pastas, vīna, smaržām un skaistas dienas.
- Vai tu piedalies? - viņa stāvēja un lūkojās man acīs. Tā patiešām bija Sāra, nevis viesmīle vai mēteļu pakaramais.
- Nūū.. - es novilku.