''Viņš mani neuzbudināja. Mani uzbudināja doma par seksu, par to, cik tas ir viegli: es biju aizgājis un savācis gluži svešu vīrieti, ar kuru tagad varēju darīt, ko vien gribu. Atzīšos - manai iekārei piemita zināms sadisms. Un sava tiesa iedomības. Es izraudzījos vienkāršus vīriešus, no kuriem nebija gaidāms atteikums; viņi jutās laimīgi, ka viņiem esmu es. Mani iekvēlināja ne tik daudz skats uz viņu ķermeni - kas bija vai nu drukns, vai kalsns, bet vienmēr mulss un pateicīgs - , cik fakts, ka esmu viņu sagūstījis.
Mīlējoties es biju kā savs hipotētiskais vecākais brālis - spēcīgs, nedaudz cinisks vīrietis, kas dzīvo dēkaini, bez tiem gļēvulīgajiem sirdsapziņas pārmetumiem, kas apsēduši manu īsto ''es''.
Šis brīdis man patika vislabāk: sekss ir beidzies, es atkal esmu es pats, joprojām jauns un dzīvīgs, un man ir brīv doties, kurp vien vēlos.''
[ Maikls Kaningems ''Mājas pasaules malā'' ]