Beidzot esmu mājās. Protams, ka dakterīši nolēma man ārdīties pa muti, kamēr esmu pie pilnas apziņas. Kaut ko tādu vēlreiz piedzīvot ... nu vai zini. ''Zobiņš nevēlas šķirties no tevis'' Dieva dēļ, dabūniet to ārā! Tagad maita stāv uz mana plaukta. Vēl 3 dienu mokas priekšā. God bless. Pašlaik esmu zem painkilleriem, bet kad zāles nāks laukā .. šobrīd slīkstu savās harās un asinīs.

Kamēr ārdos pa krēslu, pie the best stomatoloģijas institūta ārsta, sanāk vēl bariņš kolēģīšu, tā teikt, atnāca klačiņu uzsist. Kā par brīnumu, tas nomierināja. Es pie ļauju ka biju viņiem action cienīgs pacients ;D kājas, rokas pa gaisu .

 

krystynyte paldies, ka nomierināji :)

painkilleri iet ārā .. aizlūdziet par mani. Tā gribas ēst un siekalas izdalās aumaļām, bet skatos tik uz food ar kucēna acīm.

Par spīti visām sadomātājām šausmām, tik traki nejūtos un tik traki nav. Laikam tiešām esmu stipra meitene', kā te daži labi izteicās. augsts mans tas sāpju slieksnis. virpuļoju pa internetu no vienas lapas otrā un daudzi liek man atgriezties pie vecās mūzikas. Labas atmiņas, labas. nesūdzos.

 

I believe
You could be
What I need
To believe

It's the same old song
That I always sing each year
But because it's perrenial don't make it less real