Man tagad uzmācīgi visur rādās vārds "psihoterapeits/psihiatrija" un viss pārējais, kam nav slinkums ar to saistīties.
Trako uz ielām arī vairāk. Selektīvā, selektīvā. Jā.


Par vakardienas redzēto filmu "Tēvs nakts" pa galvu arī maisījās tikai viens - cik aizbraukušam širminiekam ir jābūt, lai riskētu ar visu un visiem. Bet to nevienam nesaprast. Tos laikus un to vājprātu.
Sēdēju zālē ar pašu Skrastiņu. Nez kā ir skatīties uz savu pliko dibenu. (saintriģēju, ne?)
Skaidrs, ka filma ir jāredz. Šindlera saraksts latviešu versijā.
Bet īsti joprojām nespēju neko komentēt, jo tieši tāpat kā Skrastiņš izteicās, tās emocijas ir sastumtas kādā atvilknē uz to brīdī, lai gāztos laukā vēlāk. Un tā gan.
Bez tam, šādi gabali arī komentārus neprasa. Jūs vienkārši klusi pieceļaties, izejat no zāles un kolektīvi uzpīpējat. Lai pēc tam vēl kādus kvartālus divus vilktos pa ielu ar tukšu skatienu.
Vēlams iedzert pirms vai pēc.

Un sajukt prātā, laikam pat ir obligāti.