''Migla visu aizklāj. Indivīdus un dažādības tā padara par siluetiem. Kad migla krīt, atsedzas dažādība - atveras acis. Āra spozme žilbina un reibina. Gaismā var redzēt, ka vienai meitai ir sudraba pērlītes vainagā, otrai - zelta. Vienam puisim ir zilas acis, otram zaļas. Vieni sader kopā kā cimds ar roku, starp citiem - plaiksnī dzirksteles, bet vēl trešie tikai ar laiku nonāk pie saprašanās. Migla neļauj saredzēt lietu patieso dabu. Tikai gaisma liek cilvēkam ieskatīties acīs nezināmajam. Tomēr izlaušanās ceļš var izrādīties garš un vientuļš. Miglas sega ir arī viegla, silta un droša, tajā uz citiem var paļauties. Vajadzīgs gara spēks, lai no tās izlauztos un skaidrībā arī paliktu. ''

Uff. Nu ļoti, ļoti patikās. Paldies censoņiem. Paldies tiem, kas rada tādas vietas kā ''Tu jau zini kur.'' Iepūš jaunu dzīvību, kur citiem tikai ''kapiņi'' rādās. Bet izrāde bija ļoti baudāma. Kaut kas nebijis. Un patīkami bija izdzirdēt sev zināmu skaņdarbu vienā no ainām :

Bez vārdiem, protams.