Šorīt skaista atskārsme apsēdās man uz pleca.

Nav nekur jādzenas. Nav nekur jāklīst. Nav nekur jābrauc tālu. Ja vieno kopīga domforma, kuru manifestējat, ir iespējas ceļot laikā un telpā. Attapties citā dimensijā, kur nav ne šī laika, ne konkrētas telpas.

Pat stāvot šepat vienam vai ar kādu. Raugoties otram acīs, savijoties kopā, bet vibrējot vienotā frekvencē.

Māka novilkt ego, smuki salocīt un uz brīdi ielikt skapī, lai paraudzītos cik mēs skaisti. Visi kā viens. Un tā protam mirdzēt.

Nav man vēl pārliecības, ka kājas pieskaras zemei. Vēl šodien tās varētu nepieskarties, līdz jauna diena nolems, ka man ir jāatgriežas. ( I feel younger everyday. The more I grow, the less I seem to know)

Viens gan, šeit nekam nav nozīmes, nav satraukuma un nekas nesāp. Ir vienkārši maigs mīļums. Tā tiešām ir. Vienīgais, ko varēsiet paņemt līdzi Lielajā noslēgumā ir Mīlestība.

Aiz loga lēni sāk snigt.