Tā kā bija redzētas ļoti daudz ektāzes pilnas atsauksmes par "a Star is Born", tad nu vakar aizgāju apskatīties ap ko haips.
Filma laba, šaubu nav. Optimistiski teikšu, ka sakustinās pat melnākos sirds kambarus. Lai kā man ekstēriors varbūt kliegtu "Sarcasm is the way I hug", mani ir diezgan viegli saraudināt. Nu tad šis neizpalika. Ņuņņāju kā mazulis.
Skaņu celiņš ļoti baudāms. Giču solo vispār mani nes no kātiem, labi, ka sēdēju.
Baigi priecēja Lēdija Gāga. Tik skaista bez visas tās ķīmijas un cūku taukiem uz sejas. Kas vainas degunam?! Kāds transvestīts! Un es šito konstatēju skaidrā esot, pirms Bredlijs paspēja ko bilst aizlietām acīm.
Anyway storylains sāpīgs un aizķēra līdz aknām. Pazīstams tas viss tomēr, lai cik skumji arī nebūtu. Tāpēc grūti spriest vai ko tādu var skatīties atkārtoti un ierindot mīļāko filmu sarakstā. Ja uznāk emocionāls mazohisms, šī būs īstā.
Visādi citādi jāredz ir, jo tā ir bauda acīm un ausīm vienlaikus.
Protams, ka prognozēju šo redzēt starp Oskara nominācijām.
A varbūt drīzāk "Kotleti" oj, pardon, "Colette". Iekrita acīs noskatīšanai.