Ja es nerakstītu, es sajuktu prātā. Tieši tik vienkārši.

Šodien daudz informācijas pieplūduma. Gribas ar visu padalīties, bet nezinu vai tas iespējams. Kaut konspektēt man padodas. ( šis ir jauns levels, varu sev pateikt skaļi, kas padodas)

Daļa Corfu jeb Kerkiras salas izbraukāta superīga gida pavadībā. Tagad jopcik razīt kā nožēloju, ka neuzņēmu foto kopā ar šoferi un gidu, sēžot in front starp šamiem, jo hello mazo cilvēku priekšrocības pārpildītā transfērā.

Kerkiras galvaspilsētā nekā grieķiska nav. Ir itāļu, franču, vāciešu piešprice. Turki gribējuši ieņemt Kerkiras cietoksni, bet sākusies vētra, nav izdevies. Apvainojās un vairs uz šejieni vēl šobaltdien nebrauc. Tāpat arī kerkirieši slēpuši baznīcas no turkiem, kur glabājies zelts, iemaisot tās kā vienmuļa paskata ēkas, tikai ar zvaniem galos. Ielas nolējuši ar olīveļļu, lai iekarotājiem apgrūtinātu pārvietošanos.

Grieķi tēju lieto tikai tad, kad ir apaukstējušies. Viņiem cieņā vairāk ir kafija. Tāpēc, kad pirmie turistas ieradās un prasīja pēc tējas, grieķi jautāja "vai jūs esat slimi?"
Zupas arī viņi neēd, tas izskaidro to trūkumu maltīšu reizēs. Vienīgais, ko iepraktizējuši - sablenderēti pārpalikumi, veidojot biezzupu.

Nespēju noticēt, ka lidosta tik aktīvi šancē, it īpaši sezonā. 14 000 iebraucēji dienā un reisi ik pa divām minūtēm. Manā acu priekšā lidmašīna nolaidās, lai tūlīt paceltos.
Skrejceļš tik tuvu auto štrāsei, ka luksofors kalpo par stopkrānu mašīnām, paturot tās drošā attālumā, lai lidaparāta dzinēju darbības laikā, mašīnas netiktu aiznestas pa gaisu.
Korfu lidosta ir efektīga pieredze, visnotaļ.

Kaimiņiem albāņiem neaug neviena olīve un vispār sūdīgi ar kaut kā augšanu, kaut klimats vienlīdz vienāds ar Korfu salu. Paši Korfu iedzīvotāji protams saka, ka svēta vieta ir sala, tāpēc viss ir zaļš un trekni augošs. Ak, jel svētais Spiridon! ( šamiem Dieva vārda vietā )

Sisī rezidence skaistā vietā Ahilionā. Beibe samīlējās grieķu mitoloģijā un "apkāra" sevi ar Ahilleju. Viņas mīļākais sengrieķu eposa "Iliāda" tēls. Dārzā čalis stalti izslējies milzu statujas veidolā starp palmām ar skatu pāri Korfu, dziļāk ejot dārzā čalis jau mirst ievainots papēdī ( zināt grieķu vājo vietu - ahilleja papēdi. Cīpsla mums visiem tāda ir vispār ) , bet vēl tālāk Sisī lūgusi veselu sienu apgleznot ar Ahilleja uzvaru.
Tad nu beigu beigās centrālais tēls ir sengrieķu eposa varonis Ahillejs un vācu izcelsmes princesa Sisī var iet gulēt. Vismaz man.
Bez tā, vēl viens aizrautīgs gids, kurš stāstījis šo Ahilleja nāves mirkli un pieredzi tik skaudri un dzīvīgi, ir licis vienam no grupas afekta stāvoklī, mesties pie statujas un saindēto bultu nolauzt. Rezultātā apskatei tagad statuja bez bultas papēdī.