Pilots nespēja nepadižoties ar savu māku piezemēties mazajā Kerkiras lidostā. Kamēr ceļa biedram blakus spiediens plēsa ausis un skalpu pušu, es tikai spēju rīt siekalas un paust savas emocijas ar skaļiem OMG, skatoties pa iluminatoru. Goda vārds likās, ka tulīt ar spārnu noslaucīsim tās piekrastes villas. Tas slīpums un strauji zaudētais augstums... Vismaz uzzināju, ka nepiederu pie tiem, kam spiediena maiņa vidusausī sagādātu pārlieku diskomfortu, ko nevar teikt par manu ceļa biedru.

No sākuma jau likās, ka Saulainais ekspresis sauli būs savācis sev līdzi. Nāktos iet sūdzēties recepcijā, ka All inclusive neattaisno sevi, jo , kas ir zvilnīga atpūta bez saules.
Bet tad pienāca nākošā diena.

Zvilnēšana laikam nav priekš manis. Jau apsvilis un meklē piekto stūri, kur varētu risināties kāds ekšens.
Beidzot laikam izjūtu savas kardinālās enerģijas pārākumu. Nelielo, bet tomēr.
Kaut fiksēties arī patīk.

Tik tālu bezdarbībā iebraukts, ka padevos gadsimta fotosesijai. Kas izvērtās, lai cik savādi priekš manis tas nebūtu, veiksmīga un tiešām jautra.
"Vai ir jau kāds šeit, kas liek Tev uztraukties par to kā izskaties?"
Labs veids kā kill those "zeme griežas ap mani" vibes.

Jāteic, ka atslēgties izdodas, jo savas kaites esmu atstājis mājās. Tas labi vai slikti, cits jautājums, kaut lorozīvs tiek lietots maltīšu starplaikos. ( vīns arī tomēr vakarā nesmādē, sasodīts)

Tā arī nesaprotu, cik te Poseidonam tās mīļākās ir bijušas. Sargādams Jonijas jūru ir paspējis arī izklaidēties laikam. Vai arī grieķu mitoloģija var būt samežģīta savā mežģījumā.