''Viņš zināja - un pieņēma, ka ir zinājis jau ļoti agri, - ka Greisa ir viena no tiem retajiem un allaž piemīlīgajiem cilvēkiem, kuru morālā daba ir tik trausla savā smalkumā, ka to nepieciešams atbalstīt un aprūpēt, lai tā tiktu piepildīta. Viņa meita bija sveša pasaulei un spiesta dzīvot tur, kur nevarēja justies kā mājās; ilgojoties pēc maiguma un klusuma, viņai bija jāiztiek ar vienaldzību, neiejūtību un troksni. Pat šajā svešajā un naidīgajā vietā, kur viņai nācās dzīvot, viņas dabai trūka mežonības, kas ļautu cīnīties pret brutālajiem spēkiem, kuri stājās pretī; viņa varēja vienīgi patverties klusumā, kur drīkstēja būt vientulīga, maza un liega miera pilna. ''

/''Stouners''/