'' Maris Siliņš spriež , ka tas ir kodols, kas paliek nemainīgs un saista abus arī pēc tam, kad viņi ir diezgan nopietni mainījušies. Tā ir kaut kāda daļa nemainīgā, kas saglabājas arī transformācijas rezultātā, un tas, tad arī ir kaut kas ārpus tā, ko varam apzināties. Lai kas tas arī būtu, tas nav īsti vārdos nosaucams un turpina darboties arī tad, kad cilvēki ir bijuši gana tālu prom viens no otra, un savelk viņus atkal kopā, jo ir abos, un tas ir sajūtams. Visticamāk tas ir kaut kas dziļi cilvēcīgs, ārpus seksuālā, jo, kamēr vēlme atkal būt kopā ir saistīta ar kaisli un seksualitāti, tas tomēr ir dziņu jautājums. Lai gan sekss attiecībās ir svarīgs, tomēr ar gadiem cilvēki saprot, ka sekss nav laimes atslēdziņa , ka attiecībām ir pavisam cits pamats, kam pateicoties cilvēki ir kopā.
Cilvēks ar laiku iemācās saprast kaut ko vairāk , nevis tikai ļauties kaislībām. Taču tam vajag laiku. Un kā atzīts Guna Jakovela, katram savs ceļš ejams. Cilvēki satiekas kaut kādā konkrētā brīdī, un tajā mirklī viņi uzsāk kopēju ceļu. Noiet, nākamajā punktā, un tajā jau var būt pilnīgi citas vajadzības, jo iepriekšējās jau ir izdzīvotas . Ir labs teiciens: '' Kad esmu šeit, es gribu tur, un kad nokļūstu tur, tas kļūst par šeit, un es atkal gribu tur. '' Tā ir tā attīstība, kas katram pašam jāpiedzīvo, un tas ir stāsts par kodolu, kas atkal liek būt kopā. Otro reizi. '' / ''Annas psiholoģija'' 2017. decembris / Īstā otrā iespēja ir tad, kad cilvēks ir izdzīvojis šķiršanos, piedzimis no jauna un ir gatavs atkal tikties.