Līdz ko es sāku dzīvot to trulo patērētāja dzīvi, man zuda jebkāda iedvesma. Iedvesma dzīvot. Kur nu vēl radīt.
Kāpēc atskatoties ir savādi lasīt sevi, jo nespēj noticēt ka, ko tādu spēji savirknēt. Tāpēc ka te tu esi. Celies vienā laikā, ej gulēt gandrīz astoņos vakarā, vairāk vai mazāk izpildi monotonu darbu un ir iestaigāts viens un tas pats ceļš. Tikai ceļam puses tiek pamainītas. Tu esi tikpat garlaicīgs kā sabiedriskā transporta maršruts.
Reiz Tu dzīvoji pilnu krūti. Nežēloji sevi negulētām stundām. Piespiedi sevi celties un vilkties ārā ziemas spelgoņā uz vietu , kura tev riebās līdz kaulam. [ tad tu vienkārši vēl nesaprati ] Sirds te iemīlējās, te lūza. miokarda infarktu varēja noķert uz līdzenas vietas. Atsaluši kāju pirksti. Asaru plūdi un patērētais alkohola daudzums cigarešu dūmu mutulī. Celties un nesaprast, cik ir pulkstenis, vadīties tikai pēc taustes. Atkal un atkal tīrīt organismu, jo dvēsele sāpēs bļauj. Mesties visur iekšā kur sauc, jo ,velns parāvis, nav tak ko zaudēt, liekas, ka viss jau ir zaudēts.

Mēs par daudz laika pavadām miegā.