- Tu esi akls?
- Es? Akls? Redzi es zaudēju pirms daudziem gadiem, tas tiesa. Bet es neesmu akls.

''viss patiesais ar acīm nemaz nav saredzams. Maņu orgāni palaikam mūs māna - un vismazāk no tiem visiem mēs varam paļauties uz redzi. Mums šķiet, ka redzam visu, kas ir apkārt, lai gan īstenībā redzam tikai tā virskārtu. Ir jāmācās nojaust visa dzīvā un nedzīvā īsto saturu - un acis šajā ziņā vairāk traucē nekā palīdz. Tās novērš uzmanību. Cilvēks, kas pārlieku paļaujas uz ainu, ko viņam rāda acis, pamet novārtā citas maņas - un es nedomāju tikai dzirdi vai ožu. Es runāju par kādu īpašu uztveri, kas mums piemīt un kam mūsu valodā nav nosaukuma... Sauksim to par sirds kompasu!''

''Ne jau acis vien un ausis ir vainojamas. Tas ir niknums, kas mūs padara aklus un kurlus! Vai arī bailes. Skaudība, neuzticēšanās.. Ja cilvēku vajā bailes vai arī dusmas viņu pārņēmušas savā varā, pasaule visapkārt sašaurinās, viņš to redz gluži kā greizā spogulī. Tā notiek gan ar mums, gan ar tiem, kuriem acis šķiet rādām it labi. Tikai viņi to neievēro. ''