Saule spīd sejā, tējas krūze kūp rokās un pa pavēŗtām balkona durvīm ieplūst putnu čivināšana. Sestdienas rīts. Bet.
Vakar kkas aizlej acis, atkal dvēseles sadzirdi un atkal domā, domā, domā ... un viss ko vari izdomāt ir - bēgt.
Smagi, sāpīgi, grūti, bet tā mazā balss pakrūtē čukst, ka tas ir vienīgais pareizais ceļš. [ ja pārstājam klausīties savā ego]

Varbūt nemaz nevajag tālu, bet noteikti kaut ko vairāk par rokas stiepiena attālumu..