''Savu ēnu mēs vienmēr pieredzam kā kaut ko ārēju. Un ar to kaislīgi cīnāmies. Patiesībā, jebkas, par ko cilvēks kaislīgi cīnās, ir saistīts ar viņa ēnu. Iespējams, tāpēc Jēzus mums šķiet tik miermīlīgs, lēnprātīgs, atturīgs, ka Viņš - atšķirībā no mums - ne ar ko necīnās. Viņš nevēlas uzvarēt, nevēlas pārspēt, nevēlas pierādīt. Un šīs mūsu kaislīgās cīņas paradokss ir tāds, ka beigu beigās mēs lielāko daļu savas enerģijas iztērējam tam, ko mēs negribam. Mēs nevēlamies būt tādi vai citādi, bet cīnāmies ar to citos vai pasaulē. Tā vietā, lai darītu kaut ko pie tā, kas mēs esam, mēs cīnāmies ar to, kas mēs nevēlamies būt. Noliegums un cīņa ar to, ko noliedzam, nav nekas cits kā pievēršanās un nodošanās tieši tam, ko noliedzam. Kaut kā noliegšana, kaislīga cīņa ar kaut ko ir skaidra un nepārprotama zīme, ka te slēpjas šī cilvēka problēma. Vai sabiedrības problēma. Vai kādas cilvēku grupas vai kopienas problēma.''
What the fuck you were thinking?