Gaidīju, kas iznāks no superbalsīm. Maģija, pasaka iznāca. Divas dvēseles. Smuki.
Gads iet uz beigām, kaut kas ir noslēdzies. Iekšā, ārēji. Jāpārrestartējas. Visticamāk gadu arī savilkšu kopā kādā no klusajiem Ziemassvētku vakariem, jo neredzu, ka citā brīdī būtu laiks, kad to izdarīt. Darbs vēl priekšā, šā gada kultūras kripatas un tad jau jādomā, ka grandioza pusnakts ar vēlēšanu palaišanu gaisā.

Šādi tādi plāni atbirst, bet tos aizstāj citi un ne mazāk svarīgi. Kā piemēram neatstāt ķepaiņus vienus, bet arī viņiem dāvāt svētkus. Satikt draugus, kas tāpat kātu pats ikdienas steigā pazuduši.
Tam šis laiks.

Un sāk šķist, ka nemaz nav par vēlu tomēr uzrasktīt Ziemassvētku kartiņas un iesaiņot dāvanas.