"Kad runājam par sevi, par citiem vai vienkārši par lietām, mēs savos várdos gribam - varētu sacīt - atklāties: gribam ļaut uzzināt, ko domājam un jūtam. Ļaujam citiem ieskatīties mūsu dvēselē.

We give them a piece of our mind.

Ar saviem vārdiem ne tikai atklājamies, bet ari nododam sevi. Var iztulkot mūsu vārdus kā simptomus kaut kam tādam,
par ko mēs paši varbūt nezinām nenieka. Kā simptoms slimībai, kura nozīmē būt tiem, kas esam. Tas var būt uzjautrinoši, kad šádi uzlūkojam citus, tas var padarīt mūs iecietīgākus, bet ari iedot mums rokās munīciju. Un, ja tajā mirklī, kad sākam runāt, mēs paturam prātā, ka citi tieši tāpat rīkojas ar mums, tad vārds var iestrēgt mums kaklā un bailes var likt apklust uz mūžu."