Vēl viens brauciens līdz laukiem. Atkal sēnes. Vienas vienīgas sēnes. Un lietus bēniņos.
Sesks tikai izkratījās mašīnā un noķēra stresa devu.
Labu gribēju, tikai kā vienmēr ģimenisks naivums un visa tā figņa aizmiglo acis. Un tad tu atkal saskaries ar to, ko nemainīs nekāds laiks, cilvēki..

And for the tiniest moment it's all not true.

vienkārši bija piemirsies.
''nekad viņu tādu neesmu redzējusi..'' mheh. Es viņu tādu redzēju katru dienu, un ik uz soļa kaut kas plīsa, kaut kur smirdēja pēc urīna, kaut kur bija zila acs, pārsists deguns, grvitaāācijāāā!

Bet tas viss jau ir tik tālu, ka bezkaislīgi spēju tikai noskatīties.
Nav emociju. Nulle. Ne dumas, ne vilšanās, nekā.

Man viss ir labi.
Un ironiskā kārtā, par to ir jāiedzer.
čin.