Varenlabi beidzot laikam būšu izmantojis savas brīvdienas atpūtai. Un klāt ņemot to ''neiespringsti par dzīvi un darbu'', kas atbrīvo vēl pāris stundas brīva laika.
Ceru, ka vienā laikā ielecām vilcienā ar nosaukumu ''es gribu dzīvot'' un tā nav nejaušība. Nu nav. Jo es zinu, ka viss notiek .. jauši.

Kroč 5dien izdevās notrāpīt uz pirmizrādi filmai ''Zilā vissiltākā krāsa''. Nu .. bez komentāriem. Ļoti labi. Ja cilvēki ceļās kājās un iet ārā no zāles, tad efekts panākts. Franči nemaz savādāk nemāk. Drosmīgi.
Vakars noslēdzas ar vīnu un kaislībām, kas nerima vēl acis atverot. Rīts iestājas tikai pēcpusdienā.

Šodien atguvu atpakaļ labu priekštatu par Zoo. Ka var arī tā, ūdens vietā bērnu laukumiņā iedzert šņabīti. Priecē fakts, ka gudri bērni vēl dzimst. Es nemēdzu apbrīnot bērnus, es vispār neskatos to virzienā. Bet te jau bij bail muti pavērt, ka neizklausies stulbs un nepasaki ko lieku. Pats sajutos maziņš. [ nav jau tālu no patiesības ]
Daudz reizes apstulbināja un nolika pie vietas.

Pieskāros ģitārai. Ir, ir mazliet kā sievieti turēt rokās. Paraut pareizās stīgas, ne pa maigu, ne pa stipru un ja viss notiek pareizi, tā padodas tev un piedzied pilnu dvēseli. Nu jā, patika. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka ir pavilciens uz mūzikas instrumentiem. Vecums vai? Kur es biju ātrāk..

Bet tā, kā nekas nevar nekad būt baltā tīts 24h, tad trekns punkts uz i ir Klejojošais Holandietis, kas atkal ieradies, lai pasēdētu uz rīkles un patraucētu dzīvot. Tā vienkārši - ja man ir sūdīgi, tad lai jums ar. Tā arī sēžu virtuvē, jo savas vietas atkal nav.