Pamodina, jāēd brokastis, bet vēl gulēt gribas. Vakar nevarēju aizmigt.
Sapni ar īsti neatceros, varbūt vēl attausīs atmiņā dienas gaitā.

Ārā smuks skats aiz loga. Mākoņu līmenī esmu. Gandrīz. Redzu kā tālu, tālu spīd saule un kaut kur starp mani un to - līst.

No šodienas laikam sāku saprast, kāpēc cilvēki vēlas bēgt pat no slimnīcas. Ir tāda doma. Nu nežēlīgi gribu prom. Es gribu savā gultā, pie sava susura. ak dieeevs, suuusuuurs!

Es gribu tur ārā, kur mani gaida un mīl.
Vēl.
Un jācer, ka mīlēs arī tādu, kāds iznākšu. Ārēji vairs ne tik skaists.


[ bļe no tās narkozes acis galīgā tintē sagājušas. Burti jāpalielina par 150%]