Nekāda mierpilnā nedēļa nesanāca, ļoti mierina doma, ka rīt ir piektdiena. Šodien izbesiju sev ļoti, tāpēc ka pēc nočnika notinos mājās no darba jau pus 4.
''Koa!?'' un '' kas? .. kas tikko aizgāja?'' Bet reāli pie dirsas, ja gribas produktīvi strādāt ir jāpaguļ. Un tad arī nevajadzēs no paša rīta nākt un bāzt man sejā manis paša apzināti [ galvenais, ka apzināti] neizdarīto.
Tāpēc dusmas uz sevi. Neizprotu to, kāpēc provocēju situācijas, kad man normāli varētu sadot pa galvu.

Nopirku daudz saldumu, pierijos siera kūku un izrunājos pa telefonu. Tagad pamodies jūtos sirreāli. Dīvaini. Ne savā ādā. Kā kaut ko noziedzies. Smagi un daudz.
Lai arī nekas taču nav noticis un varēja būt dafiga draņķīgāk.
''balss Tev tāda ir it kā visi radinieki vienā laikā būtu nomiruši...''

Es nezinu kur sevi likt un nezinu kā jūtos. Jo darbu neesmu izdarījis pietiekami labi, bet visam pa virsu ir ilgas un pilnīgs lust. Apvienojumā tas veido diezgan piccaso veidīgu emociju gleznu. Pilnigs juceklis.