ej dirst, cik kruta ir iedzert tēju, kad darbā trekterē tikai kafiju un tik stipru, ka vēders iziet diezgan bieži.
Laboratorijas spoku ar laikam vienu vakaru iepazinu. Sauca mani, pagriezos un neviena nebija.

A vispār kā ?
Dirsā, maigi sakot.

Kājas sāp, mugura sāp, rokas tirpst, no negulēšanas konstanti rīti sākas ar reibuma stāvokli. Mājās ap 11 jau brauc bizdingainā stāvoklī, ka par visu nāk smiekli, jo asaras liet nav vērts un tas prieks netiks sagādāts. [ lai arī vakar dzelžainajā kabinetā nez kāpēc kāds manā tonī saklausīja 'uz asaru'. Pilnīgs absurds. Tas bija tonis, kas vnk vēl nebija dzirdēts un gribēja domāt, ka vājuma pazīme. Nekā, es tur negāju dirst vasku ja.]

Ar īkšķiem man liekas es tagad naglas varu dzīt sienās. Spilventiņos nav jūtības. Nevar saprast, sapampuši vai uzkačāti.
Tas tā, ja turpina čīkstēt par veselību.

Mans psiholoģiskais un fiziskais stāvoklis liek kolēģiem noprast, ka sēžu uz heroīna. Tik 'labi' es izskatos.
- kas ir sūdīgi? 100 punkti heroīns..
Seja zaudējusi krāsu, kas liek domāt, ka man nav nekādas asins cirkulācijas un drīz mani varēs noturēt par laboratorijas spoku Jurčiku.

Un saņemot savu pirmo algu, viss par ko vari domāt ir aiziet uz tuvāko bāru un uzlabot asinsriti. Bez uzkožamā.