''man šodien slikts garīgais. Neuztver personīgi.'' Un viss ir kārtībā. Mums visiem gadās pa savai sliktajai dienai.
Tikai bieži vien mums liekas, ka negribam un nevaram parunāt par to, kas sakrājies, lai arī tas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Jo Tu jau nezini, varbūt tieši tas cilvēks ir tas, kas liks Tev pasmaidīt un justies nedaudz vieglāk.

Pus dienu kā rēgi viens pret otru. Otru pusi jau atkal runājamies, uzticam viens otram nebušanas, būšanas.
Un atkal var saskrieties nejauši. Pavisam draudzīgu plecu sniegt. Neko vairāk. Un ar to pietiek.


Ņēmu vērā un nenobijos no spontanitātes. Vārdi paši izlauzās, jo tā pauze likās aicinoša/uzvedinoša it kā kliegdama ''TAGAD!'' Un pateicu. Pavisam dabiski. Bez melnraksta.
Bet dzīvei patīk pakutināt manus nervus. Kāds ielaužas kabinetā un saruna tiek atcelta uz 1dienu.
Domā pozitīvi, teic' visi un viss iekšā.