Nu ja. Un atkal viss ir labi. - Já.. interesants Tu esi. - es? Cilvēciņš? - Zvirbulītis vairāk.

Un tad prātā nāk visas tās pasakas par zvirbuli savādo, vienmēr citādāku, nesaprasto.

''Reiz, sensenos laikos, kad ziemas bija garākas un nevienam tas nelikās dīvaini, dzīvoja zvirbulis vārdā Čamžiks. Vārds viņam dīvains, bet viņš pats arīdzan nebija no parastajiem. Viņš zināja, kas ir roks, spēja pateikt modernāko un populārāko cilvēku vārdus un labi turēja alkoholu. Tiešu Čamžiks bija visu tusu nagla, kolhoza varonis un pirmais zvirbulis rajonā… Ja kāds tika pie liela pārtikas loma, Čamžiks vienmēr tika uzaicināts piebiedroties pārtikas notiesāšanā. Par to, protams, pretī saņemot uzaicinājumu uz kādu tuvāko rokeru sanākšanu (kas parasti notika zem tiltiem, tuvāk pie dabas, kā jau īstiem večiem pienākas).''

''Reiz dzīvoja kāds zvirbulis. Viņš sēdēja uz apsniguša žoga un knābāja sniegu. „Cik neinteresanti,” zvirbulis domāja. „Kādēļ gan Dievs ir radījis šos baltos graudus?”

Ierados ar viss pie dirsas noskaņojumu, pretī saņēmu dāvanas. Laikam jau var taisīt otro tūri mierīgi. ''Nāks jauni sūdi, vecie aizmirsīsies''. Un kāpēc Viņš dzīvo Iļģuciemā. No visiem Rīgas stūriem tieši tur!

Dienas nagla gan bij:

- Tu viņu laid pīpēt? - ko tad? - šito. - Es nevienu nekur neesmu laidis. [muhah]