Kā sievietes saprot savu kailumu? Ko tu par to zini tādu, ko viņas pašas nezina?
Pirmkārt, vienmēr esmu teicis, ka apģērbs – tas nav dabiski. Kailums ir dabisks. Apģērbs nepieciešams tikai, lai sargātu cilvēku no aukstuma, bet reliģijas pasludinājušas kailumu par grēku arī siltā laikā. Otrs kailuma nīdējs ir modes industrija, jo viņiem vajag pārdot savu produkciju. Apģērbs ir tikai reliģijas un mārketinga uzspiests.
Otrkārt, sieviete ir dzīves dzinējspēks. Bez sievietes nav iespējams nekas! Sieviete ir tā, kas rūpējas, lai suga neizmirtu. Viņas ir tik skaistas tāpēc, lai vīrieši viņām pievērstu uzmanību, lai gribētu vairoties. Jo nevienam vecim nav dabiskas vēlmes nodarboties ar mīlestību. Mums, rupji runājot, dabiskais instinkts ir iezīmēt savu teritoriju un ķert zivis. Mūsdienās tās zivis, protams, katram ir citādas. Es tās ķeru ar fotoaparātu, kāds cits pie stūres vai bankā. Bet sieviete prot novērst vīrieša uzmanību, un viņam uz kādu laiku notiek klikšķis: „Kāpēc man jāķer zivis, ja es varu nodarboties ar seksu, mīlēties?!” Ja sievietes nekārdinātu, mēs uz viņām neskatītos un neiekārotu. Viennozīmīgi! Viņas izaicina. Bet dara to tik mākslinieciski, ka neviens vīrietis neatzīsies, ka ir iekritis. Viņi teiks: „Es iepazinos, es paņēmu, es apprecēju!” Kāds – tu? Tev, tēviņam, tik filigrāni pārslēdza „datčikus” galvā, ka jau esi apprecēts, kamēr pats domā, ka turpini ķert zivis.