Hege - July 30th, 2007

vel atceroties vakardienu -

Gaidot autobusu uz alaam, pietura saku runaties ar kadu sievieti no Indonezijas. Noskaidroju, ka vinja ir viena no taam neskaitamajam indonezietem, kas uz Malaiziju atbraukushas stradat kaa majkalpotajas. Jau chetrus gadus vinja dzivo un strada pie kadas australju gjimenes, bet berni maacas Indonezija (centralaja Javaa). "I need to struggle", vinja smaidot teica. Autobus ilgi nebija jagaida, tapec musu celji driz vien shkiras.

Batu alas izradijas diezgan iespaidigas. Lidz shim vieniga alu pieredze man bija Sigulda. Un vakardien redzetais noteikti parspeja visu, ko vien speju iedomajusies. Lai gan bija daudz turistu un hindu templis alas ieksiene pilniba zaudeja atmosferu un mieru, bus gruti aizmirst to iespaidu, kadu atstaja lenu kritoshas udens piles un ta ipashaa gaisma.

Atsedos uz templja malas pavisam tuvu kuposham viirakam un skatijos viena noteikta punkta, lidz blakus sedoshais puisis jautaja, vai esmu seit ieradusies viena. Vinju sauc Nam un dzivo Hanoja. Vinjhs ir pirmais "no regiona", kas ir sastapis latvieshus un kas ir dzivojis Peterburga (tieshi taja pasha laika, kad es). Apmainijamies ar epasta adresem un tagad jasak planot Vjetnamas brauciens.

Celjot vienatne nav nemaz tik nomacoshi. Vienigi izpaliek tie joki un komentari, kadi ir parasti celjojot ar kadu kopa.

ir noticis kas pavisam divains. es dienam mekleeju hindu templi, lai tvertu energiju. acimredzot vakardien tas viss bija par stipru un sodien notika brinumu lietas... parunajos ar vismaz 6 kolegjiem un katrs naca ar savu skaidrojumu, kas beigu beigas nonaca pie viena secinajuma - biju iegajusi transaa. viss sakas ar to, ka paatrinajas pulss, uzradas bailes, saka lit asaras un piemetas drudzis. tas viss tapat vien sezhot ofisa kresla un rakstot epastus. 2h nespeju atgriezties sava kjermeni...stipras sajutas naca tados kaa viljnjos, kas izpaudas asaras un nenormalas bailes no sajukshanas praataa. par laimi bija pusdienu partraukums un ar diviem emocionali tuviem kolegjiem devamies uz shoping centru pusdienas. vispirms pastaigajamies bez merkja pa veikalu. hindu kolegje iedeva sveta shivas fotografiju, ko kadas 15min tureju pie sirds, kas daudzijas kaa traka. vel 15min velak viss pargaja kaa nebijis.

tagad, kad pagajushas vairakas stundas, jutos taa it kaa staigatu kadus 10cm virs zemes. jutos ta it ka visas problemas butu izzudushas, nekas nespej satraukt un ieksha ir miers.

parunajot ar hindu cilvekiem ofisa, noskaidroju, ka batu alas pashas par sevi ir loti speciga vieta. turklat vakar bija pilnmeness. vel uzzinaju, ka daudzi cilveki templi raud. ari sestdien, kad biju kada cita hindu templi Chinatown, man pekshnji lija asaras un knapi speju notureties. ta esot laba zime, jo nozime, ka energija atbrivojas un ienak pozitivaa. tas ari esot dalja no transa.

pedejas dienas man ir bijushas emociju piesatinatas. visi ofisa ir parliecinati, ka esmu ieguvusi svetibu un ka tagad viss ir tikai uz labu..ka kaut kam loti labam mana dzive pavisam driz ir janotiek.

pieljauju, ka bus cilveki, kas man netices..raustis plecus, pasmies, pagriezisies un aizies. bet tas sajutas, kas mani piemekleeja vel pirms paris stundam, paliks ka atskaites un pagrieziena punkts.

un si ir mana pedeja diena, kad esmu 24 gadus veca..