Kaa parasti. Skrulli liidz debesiim un paranojas tur sapinushaas. Saldie kartupelji draudzeejas ar kastanjiem siltiem ietiiti aviizee uz metro sacijas benjkjiisha.

mugursomas lences ir nospiedušas plecus un tie brēc pēc stingriem pieskārieniem. Mazliet, bet tomēr viss sagriežas vēderā un te tā silti un mājīgi. Tomēr tik milzīgu, būtisku laiku viens bez otra. Es esmu drusku nogurusi no bezadbildīgas klaiņošanas, tik ar sevi. Un pēc ilga apskāviena, es vien nočuksutu:ved mani mājās pie aukstas estrellas un Tevis man blakus.

Šodien izstādē skatījos uz grafikām. It kā parastā litogrāfija, bet tādas smalkas, dziļas, audzslāņainas. Un tik melnbaltas. Pie citām gleznām bija jāliek modīgās sarkanzilās brilles, lai tās dimensijas apgūtu, a tur tik pakāpies kādu metru atpakaļ un viss, esi iekšā. Tāds trauslums un dziļums vienlaicīgi. (kaut arī manu jūsmu par punktiņgleznām, tagad arī Baušķenieka blēņās redzēto, reti kas sit pušu)

Elzai ir draugs filips (pilips). Tas ir tas,kurš ērkšķrozīti pamodināja no mūžīgā miega. Viņam ir mati gaisā, līdz pašām debesīm un ļoti sarkani. Elzai arī tādi sarkani būs, kad viņa izaugs (laikam līdz debesīm). Un vēl tas, ka var un grib uzrakstīt zinātni, burzīt sajūtas un nozīmes, tikt dziļāk par ādu, pludmalē ar pūķi no debesīm bezgalības zīmes izgriezt, noskriet piecīti tā ātri un maratonu ar un galvenais, ka uzreiz par būtisko. Pieticīgi, rāmi dalīt to, kas ir te tagad un ar prieku katru vienīgo rītdienu sveikt.

Mani izaicina tas, vai es buushu speejiiga izlietot vairaak mozeles viina divtiltos salsiidzinot ar patterinju peerlee?!

Te paliks tik daudz - kaut kas no manis ir atdalījies. Daudz vairāk, nekā citām reizēm. Mēs aizbrauksim vienpadsmitos un četrdesmit astoņās. Visas trīs daļas vienā virzienā. Bez skaidrības, samulsušas galvā un sirdī. Tāda vētriņa tējasglāzē, bļe. Lai tik atkal atrastu sliedes (tādas taisnas, ar fiksēto bloku sistēmas signāliem). Un piļītu, piļītu kaulsmadzenes ārā, un ar smilšpapīru pirkstu galiem nospiedumus berzētu nost. Nevis iekļauties, bet piekļauties, atļauties, paļauties, sakļauties... ļauties?


(Nāc un samal mani miltos!)

vai vispār iespējams no kaut kā atvadīties pavisam?

pa desu jau nevar uzkāpt debesīs

Varētu izlaisties parka zālītē pie baložu apkakātajiem plikajiem vīriešiem. Turpat, kur kādreiz par deficītprecēm un blattiem runājām. Un šoreiz tur skanētu mūzika, kas bieži vien klausīta tajā istabā ar skatu uz pieturu.