Ar abām ķepiņam neatlaidīgi situ pa taustiņiem nu jau stundu ceturto. Tik galva jau no paša sākuma netiek līdzi. Toties tāpati galva saprata nesen,ka esmu baigā vecā zeķubikse palikusi ar savu čīkstēšanu un gaušanos. Un ar rudeni tur nav nekāda sakara (nevienas nakts).Pieņemsim,ka.
Par mazām lietām kā bēbucītim pat nesanāk priecāties un tas jau ir ārkārtīgļoti uztraucošs simptoms. Un vēl nenomierinošs ir fakts,ka Barselona oktobrī varētu būt auksta, kas liek manam tā jau atsaldētam ķermenim sastingt vēl lielākās šaubās.

Kā normāla beibe tak varēju padomāt par zilajiem lokiem zem acīm, kas neatlaidīgi rotās manu sejas lielāko daļu rīt no rīta, bet nē. Kājas neceļas, lai tiktu ārā no biksēm un tad gultā zem segas. Tam arī rokas neceļas. Zem jaunā, bezpersoniskā ikeas gultas pārvalka caffe latte krāsā palīst apakšā un pieglausties mašinai. Lai jums ar tikat melanholsiki, bitītmatos!

Nespēju pat noticēt,ka tiešām esmu tik tizla- tikko saplēsu šķīvi pilnu ar kaimiņa, nez kura, čilli padarīšanu iekšā. tad nu nācās samierināties ar šmuci. Bet tad šeku reku apgāzu arī savu šokolādes kokteiļa glāzi ilgi ilgoto!!! Par to gan es nikni lamājos. Bet-duo pizza Napoli man uzlabo garastāvokli. Līdz rītam!

kāpēc viņi sastādījuši ābeles tik tuvu vienu otrai? Puduros pa divām trim. Tā var darīt ar aronijām, vilkābelēm vai klintenēm. Bet ābelēm ir ābolbērni. Katru rudeni,kas liec zarus tuvu zemei, lauž tos, vajag spēku,lai mazie bumbulīši izaugtu lieli un sārti. Bet nē- te tās trīs sasietas pie viena staba,lai neizgāžās ar visām saknēm bezspēcīgi. Un nav tas glīti, nu nav!
Un kāpēc mani tas vispār satrauc?!
Jo kaut kas uztrauc...

Drāma beigusies. Var celties kājās un nerimtīgi aplaudēt. Es paklanos un otrreiz (ui, nu jau trešreiz) uz skatuves vairs neiznākšu, lai arī cik stipri klapētu savas plaukstiņas pārējie. Tik fiksi nolekt aizkulisēs un noplēst visas butaforiskās drēbes, nomazgāt seju tīru un aizmirst. Kaut arī tas ir pret manu pārliecību, ka nonākšana ir svarīga izrādes sastāvdaļa,un aizmiršana vispār ir neattaisnojama vēlme, bet šoreiz niknums ir pārlieku liels.

Es panjeemu sev domu par Tevi dzilji sirdii. Pat vienalga nu jau ir, cik taisniiba, cik iedomu Tevis saciitajaa.Tam vairs nav noziimes peec visa, visa. Zem saules un meeness, pludmalee uz akmenjiem asiem un tik ar 6 litriem alus un 5 uudens.Nakts vientuliiba un kailums mani atsvabina. Nenoveerteejami dzilji. Un vienalga pat, vai pamani to, cik siika. Vaaja un mierinaama. Tev vajag, ko stipraaku?
Un tici man, es smaidiishu veel vairaak,kad redzeejushies atkal.Draugs draugam.
Don't talk- lets have some sex?

Tā man teica. Es, protams, noticēju.

Un vakar arī, nu tak. Viss pat sākās miermīlīgi un pieklājīgi vēsi. Laikam pudele vīna,kas sildīja no iekšpuses, ļāva vaļu verbālajai caurejai un sirds griešanai ačgārniski parkā uz soliņa.Kur vēl banālāk? Kā līdz jautājumam "Vai tu esi laimīga?" tikām, skaidrā prātā nepateikšu.Tagad nu jau vienalga.
Un iedzīvojos vecā pieclatnieka lieluma zilumdzeltenumā uz augšstilba daļas,kas grezni paveraras skatam uzvelkot peldkostīmu. Apģērba gabalu,kas paredzēts programmā visu aiznākamo nedēļu.Great success!!!

Lasīju,ko puika Ezeriņš raksta.Svētīgi.griba un spēks, un pārliecība laužas ārā no ikviena vārda,katrā teikumā ir kas patiess un īsts.Man šis puika patīk. patīk tikai tāpēc,ka nespēju noticēt, ka var būt arī tādi cilvēki pasaulē.Un, īstenībā, tepat blakus. man mazliet skauž.
tā ir mīlestības īstā garša.
Bet man ir labi arī tāpat.nē,nevis tāpat,bet tieši tā, kā tas ir-ar glāstiem,skūpstiem,kopīgām naktīm un rītiem.dauzīšnos un fuiij.
tā i rsavādāk.un es apbrīnoju.ļoti.

Viss ir skaidrs.Un palika vieglāk ap sidri-mani mīl un ir skaudīgi, un nicina, grib nogalināt, un dievina.Tātad es nepavisam neesu vienaldzīga citiem,ehh.Muļķi, ne cilvēki....Blet,nesaprotu,ko var ņemties.Bet glaimojoši,protams.dudududuuuu.
izgāju uz ielas un nosalu.phe.Bet nekas-es kādam esmu vajadzīga vai nevajadzīga,blet.kā mani tas sajūsmina.Sitam plikos!
Mocies Beņa,kļusti zaļa no skaudības,grauz nagus un skrien ar pieri sienā!
Es smaidīšu un baudīšu.