Drāma beigusies. Var celties kājās un nerimtīgi aplaudēt. Es paklanos un otrreiz (ui, nu jau trešreiz) uz skatuves vairs neiznākšu, lai arī cik stipri klapētu savas plaukstiņas pārējie. Tik fiksi nolekt aizkulisēs un noplēst visas butaforiskās drēbes, nomazgāt seju tīru un aizmirst. Kaut arī tas ir pret manu pārliecību, ka nonākšana ir svarīga izrādes sastāvdaļa,un aizmiršana vispār ir neattaisnojama vēlme, bet šoreiz niknums ir pārlieku liels.