Noskatiijos stundas divas, kaa triisdesmit pieci vijolju locinji dursta gaisu zem kristaala lustraam. Bet vienalga, uzstaajoties orkjestrveidiigi, gribeetu buut kontrakontrabasists un ar pirkstiem raustiit resnaas stiigas.

Man ir pasaulē visskaistākā inženieru statistikas pasniedzēja.
Pavisam droši. Miķelis par to ir skaudīgs. Tā jau ikdienā viņš ir ļoti neskaudīgs un priecājas par manām veiksmēm, bet šitais viņam kremt gan. Katru pirdienu, tieši pēc lekcijas, viņš man plijas virsū un neliek miera,kamēr neesmu pastāstījusi visus sīkumus. Bet par to, viņš man dažreiz izlīdz ar uzdevumu risināšanu, lai es mūsu mīlētās sievietes lekcijās būtu dikti attapīga. Pat atsūtīja gudru grāmatu, lai tik  pielīstu un es turpinātu dalīties savā sajūsmā.Viņai ir vasarsraibumaina seja un zaļš lietuemētelis, kas galīgi nepiestāv rūsainajiem matiem. Vēl arī balta skolniecīšu matuspraude,kas vislaik pašai nemanot šļūk ārā. Un smieklīgais īslandiešu akcents padara viņu vēl neatvairāmāku.

Šodienas lielo daļu pavadīju biblotēkā spītīgi cenšoties sevi pasargāt no datorekrānā lūrēšanas nedēļas nogalē. Gandrīz jau it kā būtu izdevies, ja ne vien mans smieklīgais draugs nesalamātos skarbi ar bibliotēkas tanti. Viņš, apmēram kā latvietis praktiskais, mēģināja saremontēt neganti spiedzošo printeri,kas bija aizrijies ar tonnu papīra un krita uz nerviem, vakardienas novārdzinātajiem, tieši virsū. Protams,apmēram kā latvietis praktiskais, viņš ne sūda tur nemācēja izdarīt pareizi un panāca tik nikna paskata sievietes- bibliotēktantes-uzmanību, ko, protams, pīkstošais aparāts minūtes 20 nespēja izdarīt. Kašķis noveda līdz tam (detaļas nav īpaši svarīgas), ka mūs palūdza aizvākt savas glītās pēcpuses uz citu universitātes nostūri. Uz to jau nevajadzēja divreiz mudināt. Tad nu apmēram bēgot devāmies cauri ēdnīcai uz studentbāru cerot, ka ar kompīšiem klēpjos un kafiju uz galda varēsim veiksmīgi turpināt un pat pabeigt super svarīgo uzdevumu. Bet, še tav, Anniņ, Vasarssvētki, šitādu naivumu šitādā vecumā-katrs iztriecām pa 4 aliņiem, bez kafijas un pirksta pieduršanas skolasdarbam, protams. No pilnīgāka 'kā jau katru piektdiensvakaru' scenārija atturēja vien aprēķins,ka picu pienešana un dzērienu laistīšana turpmākās četras stundas skaidrā prātā varētu izdoties pārliecinošāk .
Paldies, bibliotēkas personālam (kā ir vienskaitlī?) par izbojāto sekojošo nedēļas nogali, uff!

Es tik cenšos vien neuztraukties te par šo te par to, kā jau mana mīļākā draudzene teica: "ir lietas, par kurām VAR nedomāt", bet vienalga ne no šā ne no kā pekšņi uzrodas sajūtas un galu galā ne pa jokam atgādina par sevi. Slīcinu jau slīcinu te alū, te sidriņā, te statistikā, te bigošanā, bet vienalga, kad norimstu un savācu sevi, "dongggg", pa pieri, pakausi, deniņiem un atkal-"atceries???". Nu atceros gan, un???? Tā vairs nebūs- atceries??? Būs tikai labāk!!!
Viena laba lieta- kaimiņpuikam ir mocis un otram, ne tik mīļam, kaimiņbiedram arī ir mocis. Tā ka sanāk viens braucamais un divas ķiveres kopumā(var arī otrādāk).Tas ģeld!!Un jūra arī tuvu. Aizmirsties, tik vieglām lietām koncentrēties.

kā jau kārtīgs čalis, viņš vakariņās sev uzpaukšķināja popkornu mikroviļņu krāsnī un kasot kuli noskatījās draņķīgu kungfu filmu. Tā arī pienāca gulēt ejamais laiks. Saldi, protams.

Āra spelgonis nosaldēja pirkstgalus visus. Fiksi tik pieskarties karstai tējas krūzei un atdabūt pirkstgalsajušanu atpakaļ. Lai var glaudit, čamdit gludos, jaunos statistikas grāmatvākus un plīst vai pušu no gurdelībām. Labi,ka apņemšanās stipra.
Un vēl apņemšanās par bigošanu apkārt kavartālam tiks piepildīta. Tas tā, sevis pārliecināšanai. Reizēm noder.

Tieši tajā brīdī,kad grasījos pieņemt stingru un nelokāmu lēmumu,ka nu gan vsjo cauri- šoreiz nekāda pielabināšanās nelīdzēs-utji-tutji,pastāsti,'kā tev iet', un pat saldējuma kalni-piezvanīja māsa, tā,kura māk runāt jau un šoreiz bija skaidra,kā stikliņš un mīļa arīdzen. Kad satikšu, tad gan iekapāsim,kā pa svētkiem.

gribu Zodiaka disku dzimšanas dienā.
un vēl arī pie mammas.