[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
Janvāris 13., 2014
| Janvāris 13., 2014 | |
|---|---|
| 09:48 [Link] |
Nr.164 Mazohisma mēnesis vakar noslēdzās ar Lēdiju atgriešanos pie manis... (jebkurā gadījumā vēlētos amnēziju par pāris pagājušajām nedēļām. Ja man likās, ka sevi pazīstu, tad smagi kļūdījos, jo sev un apkārtējiem demonstrēju žilbinošu idiotismu...). Katrā ziņā, esmu nolēmusi doties cēlā vientulībā uz teātri (jo vienai cien. draudzenei tā teātra vārds vien uzdzen riebumiņu, bet cien. sieva, pēc manas ne visai sakarīgās vervelēšanas par izrādes saturu noteica, ka viņu tas neinteresē). Šobrīd vienīgais, kas mani viegli mulsina ir ieraksts: izrādes ilgums: 5h (!!!!!) un es ļoti, ļoti ceru, ka tur ir ieviesusies kļūda, kas kuru katru brīdi tiks izlabota. Garastāvoklis:: (ir doma) |
| Time | Event |
| 15:34 [Link] |
Nr.164 piezīme Kārtējo reizi drebinoties aiz stūra, tā arī nespēju atbildēt uz jautājumu: kāda mārrutka pēc, tu, h_s, nespēj atmest smēķēšanu? (nu o.k. atbilde jau vairāk kā desmit gadus ir nemainīga: "es nemaz negribu"). Tomēr ir bijušas trīs reizes, kad mēģināju un vēl pārdesmit reizes, kad par to ļoti nopietni aizdomājos. Pirmo reiz smēķēšanu centos atmest jau koledžas laikā, šķiet, otrajā kursā. Tas arī bija mans ilgākais atmešanas gadījums: apaļas divas nedēļas. Diemžēl tā kā "pasākums" sakrita ar sesiju, tad nekas prātīgs tur nesanāca. Otrajā reizē tas bija kādu brīdi pēc tam, kad iepazinos ar Viņu, jo Viņam ārkārtīgi tas nepatika. Kādu mēnesi centīgi slēpu savu netikumu, bet beigu beigās tiku pieķerta, kad klusi un rātni ar Viņa draugu laivu izbraucienā aiz krūma "meklējām žagarus iekuram". Trešajā reizē tas notika tad, kad jau dzīvojām kopā, bet diezgan bieži savas dienas vadīju slimnīcā un centos samierināties ar organisma izstrādāto marazmu dzīves garumā. Biju atbraukusi no slimnīcas un kamēr cienītais bija darbā centīgi smēķēju balkonā, līdz kādā brīdī Viņš teica, ka nevajadzētu smēķējot tik traki izkārties pa logu, viņam bail, ka neizkrītu... Ak jā, pāris vārgi mēģinājumi tiek apsvērti, guļot slimnīcā, bet parasti tie tā arī paliek - idejas līmenī. Protams, par atmešanu esmu domājusi arī paģirainos rītos, bet parasti uz vakarpusi šī vēlme pāriet pati no sevis. Un galu galā, nevar atmest, ja nav vēmes vai kāda gana nopieta iemesla, un tā kā man nav ne viena, ne otra, tad ar mierīgu sirdi turpināšu iesākto. Garastāvoklis:: (ir doma) |
sleepy| Iepriekšējā diena | 2014/01/13 [Arhivētais] |
Nākošā diena |