Vasara un dūmi - Post a comment

Oj, šī jau vēl bija tāda gaiša optimistiska komēdija.
(Ar ko atšķiras pesimists no optimista? Pesimists domā, ka sūdīgāk vairs nevar būt, bet optimists zin, ka var gan)

No visiem tiem godiem, kas manā brīnumu pillajā mūžā man ir izkrituši, viens no spilgtākajiem bija gadā sirka 95tajā, kad trijatā osloo noīrējām un noskatījāmies filmu Before the Rain. Pareizāk sakot, filmu skatījās tikai divi, es vairāk ar acu kaktiņu skatījos, kā viņi to skatās.
Viņi: bosniešu musulmaņu bēglis Mālis, mans sirdsdraugs, lielisks šahists un spīdošs O.Universitātes filozoofijas students, kurš pīpēja zāli kā Hārdijs cigaretes, viens no planētas sirsnīgākajiem apdzīvotājiem & horvātu puisis Ivans, Māļa kaimiņš no Mostāras, kurš tai dienā bija ieradies ciemos pēc Māļa izsaukuma un ar viņa apmaksātu biļeti. Abi nebija redzējušies vairākus gadus, kopš tās kara nedēļas, kad Ivana ģimene, riskējot ar savām plikām dzīvībām bija slēpusi Māli, mazo māšeli Malissu un abus vecākus savas mājas pagrabā no trakojošiem horvātu "zaldātiem". Kad serbi patrieca horvātus, Mālis ar tēvu, fizkultūras skolotāju, vienalga ietrāpīja koncentrācijas nometnē, no kuras, paldies korupcijai, mammai, pārdodot savu grezno friziersaloonu, abus izdevās izpirkt un par atlikušo naudu nogādāt ģimeni pāri fronšu un Vāczemes robežām un vispēdīgi līdz Osloo.

Es to filmu pēcāk esmu skatījies vēl dažas reizes, jaudīga ļoti, bet tas pirmais blieziens ir neatkārtojams. Tomēr bīstos, ka viņas ("tās" te neder) cirkulārā konstrukcija man iebliezīs vēl ne reizi vien. Dzīvē. Jo mēs esam iestrēguši, un tās vinila plates adata nepārstāj durt visās smadzeņu krokās uzreiz.