Vasara un dūmi - May 6th, 2015

Cibas meiteņu ierakstu dēļ aizdomājos, ka gandrīz katram manā ģimenē, mani pašu ieskaitot, ir kāda pašārstēta trauma, bet pašārstējoties vienmēr ir pienācis brīdis, kad rēķini ar konkrēto notikumu vai cilvēku šķiet nolēgti un atlaisti, un par to vairs netiek runāts.
Savukārt psih- pakalpojumus lietojošie/lietojušie vienmēr uzsver, ka process nav beidzies, terapija nekad nav pabeigta - tāds kā traumēšanās līzings, kuru tā arī nevar nomaksāt.

Nevaru izlemt, vai esmu pesimiste, jo neticu bezrētu dzīvei, vai optimste, jo ticu ļoti labai dzīvei ar visām rētām.