Vasara un dūmi - November 15th, 2014

Nezinu nevienu citu režisoru, kurš caur kameru skatītos tik nesentimāli maigi. Lai neliktu skatītājiem mocīties ap formulējumiem, par ko ir viņa kino, Rojs Andersons jau ievadtitros ierakstījis: "Triloģijas pēdējā filma par būšanu cilvēkam". Skan nopietni un morāliski, bet nopietnība mānīga un vienīgā morāle, tāpat kā iepriekšējās triloģijas filmās ir par to, ka skatoties statiskā kamerā iespējams redzēt un parādīt vairāk, kā skraidot līdzi katram notikumam un kaktam. Iespējams, ka uz dzīvi tas attiecas pat vairāk nakā uz kino.
Kāda izbijusi mīlniece pirms filmas pirmizrādes izdeva asarainu grāmatu, kuras aukstais, egoistiskais galvenais varonis esot Rojs Andersons. Karstu emociju alkstošajiem žurnālistiem viņš atbildēja, ka grāmatu neesot lasījis un tuvākajā laikā nelasīšot, bet noteikti esot nelabā varoņa prototips, un ja autores iepriekšējie romāni bijuši labi, tad jau šis arī būšot. Ļoti andersoniski.